Rūpnieciskā īpašuma tiesības

13.05.2025. Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-2/2025

Preču zīme ir faktiski izmantota, ja tā ir izmantota atbilstoši tās pamatfunkcijai, kas ir garantēt to preču vai pakalpojumu izcelsmes identitāti, attiecībā uz kuriem tā ir reģistrēta, lai radītu vai saglabātu šo preču vai pakalpojumu noietu attiecīgajā tirgū. Preču zīmes īpašniekam ir jāpierāda preču zīmes faktiskā izmantošana likuma „Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm” 23. un 32. panta normu izpratnē. Preču zīmes faktisko izmantošanu nevar pierādīt ar varbūtībām vai prezumpcijām, bet tas ir jādara ar objektīviem pierādījumiem par preču zīmes efektīvu un pietiekamu izmantošanu attiecīgajā tirgū.

Preces un pakalpojumus neuzskata par savstarpēji līdzīgiem tikai tādēļ, ka tie ietverti vienā un tajā pašā Nicas klasifikācijas klasē; preces un pakalpojumus neuzskata par savstarpēji atšķirīgiem tikai tādēļ, ka tie ietverti dažādās Nicas klasifikācijas klasēs. Proti, vairāku preču vai pakalpojumu atrašanās vienā Nicas klasifikācijas klasē pati par sevi nenozīmē, ka tie savstarpēji ir tik līdzīgi, lai veidotu preču vai pakalpojumu vienotu kategoriju. Ja preču zīme reģistrēta attiecībā uz vairākām precēm vai pakalpojumiem, kas ietilpst tādā preču vai pakalpojumu kategorijā, kura ir definēta īpaši precīzi un šauri un kuras ietvaros nav iespējams veikt nozīmīgus iedalījumus (autonomās apakškategorijās), preču zīmes īpašniekam ir pietiekami iesniegt pierādījumus par šīs preču zīmes faktisku izmantošanu attiecībā uz daļu no šajā viendabīgajā kategorijā ietilpstošajām precēm vai pakalpojumiem. Savukārt, ja preču zīme reģistrēta uz vairākām precēm vai pakalpojumiem, kas apvienoti plašā kategorijā, kura var tikt iedalīta vairākās autonomās apakškategorijās, preču zīmes īpašniekam ir jāiesniedz pierādījumi par šīs preču zīmes faktisku izmantošanu katrā no šīm autonomajām apakškategorijām. Tādējādi svarīgs ir jautājums, vai patērētājs, kurš vēlas iegādāties preci vai saņemt pakalpojumu, kas ietilpst ar attiecīgo preču zīmi aptverto preču vai pakalpojumu kategorijā, ar šo preču zīmi asociēs visas šajā kategorijā ietilpstošās preces vai pakalpojumus. Būtiskais kritērijs preču vai pakalpojumu autonomas apakškategorijas noteikšanai ir attiecīgo preču vai pakalpojumu izmantošanas mērķis un funkcionālais uzdevums.

Lai preču zīmi atzītu par faktiski izmantotu, forma, kādā preču zīme ir izmantota, var atšķirties no formas, kādā šīs preču zīme ir reģistrēta, vienīgi ar elementiem, kuri nemaina reģistrētās preču zīmes atšķirtspēju. Tādējādi, ja saimnieciskajā apritē izmantotā zīme atšķiras no formas, kādā preču zīme reģistrēta, tiesai, kas izskata prasību par preču zīmes reģistrācijas atcelšanu tās neizmantošanas dēļ, ir jāvērtē, vai preču zīmes faktiskais lietojums izmaina preču zīmes, kādā tā ir reģistrēta, atšķirtspēju.

Raidorganizācijas organizatoriskā darbība un ieguldījumu izdarīšana var būt pamats izņēmuma tiesību iegūšanai attiecībā uz tās raidījumiem kā blakustiesību objektiem. Vienlaikus šāda veida darbība nevar būt pamats autortiesību iegūšanai, jo pretstatā raidorganizāciju tiesībām, kas ir vērstas uz raidorganizācijas ieguldījumu aizsardzību, autortiesību aizsardzības priekšnoteikums ir fiziskās personas radošā darbība (jaunrade).

Lejupielādēt

31.01.2024. Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-10/2024

No Eiropas Savienības direktīvām, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm, izsecināms vispārējs princips, ka dalībvalstu preču zīmju likumu normas, kuras radītas, lai transponētu šo direktīvu prasības, ir piemērojamas vienādi visām preču zīmēm, proti, arī tām, kas reģistrētas iepriekšējo likumu spēkā esības laikā. Citiem vārdiem, jaunais preču zīmju normatīvais regulējums ir piemērojams arī iepriekšējā likuma darbības laikā reģistrētajām preču zīmēm. No šī vispārīgā principa iespējami atsevišķi izņēmumi. Jebkura persona var ierosināt strīdu par iepriekšējo likumu spēkā esības laikā reģistrēto preču zīmju atzīšanu par spēkā neesošu uz absolūtajiem pamatiem. Šīs tiesības netiek ierobežotas laikā, un šāda prasība izskatāma saskaņā ar jaunākā likuma, kura spēkā esības laikā celta prasība, tiesību normām.

Lai novērstu monopolu uz tehniskiem risinājumiem vai preces funkcionālām īpašībām, kā preču zīmi nevar reģistrēt trīsdimensiju apzīmējumu, kas sastāv tikai no formas, kura nepieciešama tehniska efekta sasniegšanai. Lai piemērotu šo reģistrācijas atzīšanas par spēkā neesošu pamatu, tiesai analīzes pirmajā posmā ir jāidentificē attiecīgā trīsdimensiju apzīmējuma būtiskās īpašības un analīzes otrajā posmā jānosaka, vai šīs īpašības atbilst preces tehniskajai funkcijai. Attiecīgās preces tehnisko funkciju noteikšanai ir jābalstās uz objektīviem un uzticamiem informācijas elementiem, bet pieņēmums par to, kā konkrētā sabiedrības daļa uztvers apzīmējumu, nav noteicošais elements. Minētā absolūtā pamata piemērošanu neizslēdz nedz tas, ka būtisks un funkcionāls elements ir estētiski pievilcīgs un neparasts, nedz arī tas, ka tiek pierādīts, ka pastāv citas formas, kas ļauj sasniegt to pašu tehnisko rezultātu.

Telpiskas preču zīmes jeb trīsdimensiju preču zīmes, kuru veido pašas preces forma, atšķirtspējas vērtējuma kritēriji nav atšķirīgi no tiem, kurus piemēro citiem preču zīmju veidiem. Proti, arī trīsdimensiju preču zīmes atšķirtspēja ir jāvērtē, pirmkārt, saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem pieteikta reģistrācija, un, otrkārt, saistībā ar to, kā šo preču zīmi uztver konkrētā sabiedrības daļa. Tomēr, piemērojot šos kritērijus, tiesai ir jāņem vērā fakts, ka vidusmēra patērētāja uztvere, sastopoties ar trīsdimensiju preču zīmi, kuru veido pašas preces forma, ne vienmēr ir tāda pati, kā sastopoties ar vārdisku vai grafisku preču zīmi, kuru veido apzīmējums, kas nav atkarīgs no apzīmēto preču formas. Atšķirtspēja ir tikai preču zīmei, kas būtiski atšķiras no nozarē pastāvošas normas vai ieražas un kura tādēļ var pildīt būtisko izcelsmes norādes funkciju. Formas novitāte vien nav pietiekama, lai konstatētu atšķirtspēju.

Tiesas vērtējums par pamatiem preču zīmes atzīšanai par spēkā neesošu, uz kuriem celta konkrētā prasība, atspoguļojams vienīgi sprieduma motīvu daļā. Ja tiesa šo pamatu vērtējuma rezultātā uzskata, ka preču zīmes reģistrācija kaut uz viena prasības pamata ir atzīstama par spēkā neesošu ar tās reģistrācijas dienu attiecībā uz visām precēm un pakalpojumiem, kuriem preču zīme reģistrēta, tad prasība ir pilnīgi apmierināma, kas tā arī norādāms sprieduma rezolutīvajā daļā.

Lejupielādēt

06.09.2023. Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-565/2023

Konstatēt laika posmu, kurā ildzis pārkāpums, parasti ir nepieciešams gadījumā, kad tiek prasīta kaitējuma atlīdzība, jo pārkāpuma ilgums ir kritērijs, kuram var būt nozīme nodarītā kaitējuma apmēra novērtēšanā. Savukārt pienākumrīkojuma piemērošanai nepieciešams konstatēt pārkāpuma faktu (nākotnē iespējama pārkāpuma gadījumā – pārkāpuma sagatavošanas darbības), bet ne tā ilgumu.

Lejupielādēt

2022. Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-[K]/2022

Ja vēlāka preču zīme reģistrēta ar negodprātīgu nolūku, šīs preču zīmes īpašnieka maiņa neliedz agrākas preču zīmes īpašniekam izmantot tiesības reģistrāciju apstrīdēt un tiesai atzīt negodprātīgi reģistrēto zīmi par spēkā neesošu. Šādas prasības celšanas termiņš nav ierobežots.

Konstatējot, ka prasītājam pieder preču zīmju saime (sērija), tiesai jāveic konkrētu saimē ietilpstošu preču zīmju kopējā elementa atšķirtspējas vērtējums un katras apstrīdētās zīmes izvērtējums, salīdzinot to ar prasītāja zīmju sēriju, kā arī jāpārbauda, vai apstrīdētajām zīmēm piemīt tādas īpašības, kuras var tās sasaistīt ar šo sēriju, radot patērētājiem maldīgu priekšstatu par atbildētāja preču zīmju piederību prasītāja preču zīmju saimei.

Lai preču zīmes īpašniekam rastos tiesības uz kaitējuma atlīdzību par preču zīmes nelikumīgu izmantošanu, jākonstatē pārkāpēja vaina, proti, ka viņa darbība vai bezdarbība neatbilda prasītajam rūpības līmenim (tika pieļauta vismaz viegla neuzmanība). Tāpat jākonstatē, ka šādas darbības vai bezdarbības rezultātā tika aizskartas preču zīmes īpašnieka tiesības, nodarot viņam kaitējumu.

Lejupielādēt

04.11.2021. Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-72/2021

1. Lai plaši pazīstamas preču zīmes īpašnieka tiesības aizsargātu arī pret preču zīmi, kas lietota vai reģistrēta saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, kas nav līdzīgi plaši pazīstamas preču zīmes precēm vai pakalpojumiem, tiesai ir jāvērtē šādi pamatkritēriji: 1) vai prasītāja agrākā preču zīme attiecīgajā datumā bija plaši pazīstama saistībā ar konkrētām precēm vai pakalpojumiem; 2) vai konkrētā sabiedrības daļa saskata saikni starp agrāko plaši pazīstamo preču zīmi un vēlāko preču zīmi; 3) vai vēlākās preču zīmes lietošana nodara kaitējumu agrākās preču zīmes atšķirtspējai vai reputācijai, vai arī atbildētājs gūst nepamatotas priekšrocības no prasītājam piederošās agrākās zīmes reputācijas; 4) vai atbildētājam bija pamatots iemesls šīs zīmes lietošanai. Pirmo trīs kritēriju pamatošanas un pierādīšanas pienākums ir prasītājam, bet ceturtā kritērija – kā atbildētāja aizstāvības pamata – pierādīšanas pienākums ir atbildētājam. 2. Preču zīmei, lai tā iegūtu Latvijā plaši pazīstamas preču zīmes aizsardzību, ir jābūt plaši pazīstamai Latvijas teritorijā – nozīmīgā valsts teritorijas daļā, un preču zīme ir jāpazīst nozīmīgai tās sabiedrības daļai, uz kuru attiecas ar šo zīmi aptvertās preces vai pakalpojumi. Plaši pazīstamas preču zīmes statusu var iegūt arī bez šīs zīmes izmantošanas Latvijā, proti, tas var notikt zīmes plašās pazīstamības pārplūdes no citas valsts teritorijas uz Latvijas teritoriju rezultātā.

1. Tiesai, nosakot, vai konkrēta sabiedrības daļa saskata saikni starp agrāko plaši pazīstamo preču zīmi un vēlāko preču zīmi, šādas saiknes esība ir jāvērtē visaptveroši, ņemot vērā visus faktorus, kuriem ir nozīme konkrētajā lietā, jo īpaši: 1) konfliktējošo zīmju līdzības pakāpi; 2) preču vai pakalpojumu raksturu, tostarp preču un pakalpojumu, kā arī attiecīgās sabiedrības daļas līdzības vai atšķirības pakāpi; 3) agrākās preču zīmes reputācijas līmeni; 4) agrākās preču zīmes atšķirtspējas pakāpi; 5) sajaukšanas iespējas esību sabiedrības apziņā. 2. Likuma „Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm” 4.panta septītās daļas otrajā teikumā un 8.panta otrajā daļā ietvertā frāze „šāda [vēlākās zīmes] lietošana var kaitēt plaši pazīstamas preču zīmes īpašnieka interesēm” iztulkojama tādējādi, ka „šīs [vēlākās] zīmes lietošana bez pamatota iemesla rada negodīgas priekšrocības vai rada kaitējumu preču zīmes atšķirtspējai vai reputācijai.” Minēto normu piemērošanai pietiek konstatēt vienu no šiem trim kaitējuma veidiem: 1) kaitējums agrākās preču zīmes atšķirtspējai; 2) kaitējums agrākās preču zīmes reputācijai; 3) labums, ko atbildētājs negodīgi gūst no agrākās preču zīmes atšķirtspējas vai reputācijas.

Lejupielādēt

26.04.2021. Civillietu departamenta lēmums lietā Nr. SPC-6/2021

Lejupielādēt

17.12.2020. Civillietu departamenta lēmums lietā Nr. SKC-1032/2020 (JUDIKATŪRAS MAIŅA)

Jautājums par norādījumu, ka noteikti preču zīmes elementi ir izslēgti no aizsardzības (disklamēti), nav pakļauts izskatīšanai tiesā prasības kārtībā.

Lejupielādēt

21.05.2020. Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-220/2020

Tiesai, kura izskata lietu par tiesību uz Eiropas Savienības preču zīmi pārkāpuma novēršanu, saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2017.gada 14.jūnija Regulas (ES) 2017/1001 par Eiropas Savienības preču zīmi 132.panta 1.punktu ir pienākums apturēt tiesvedību, ja Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojam ir iesniegts pieteikums par šīs preču zīmes atcelšanu vai atzīšanu par spēkā neesošu. Izņēmums pieļaujams, ja pastāv īpašs iemesls turpināt izskatīšanu, kas saistīts ar to, ka nav nozīmes tiesvedības apturēšanai, jo prasībai par pārkāpuma novēršanu acīmredzami nav iespēju tikt apmierinātai. Šāds īpašs iemesls turpināt izskatīšanu tiesai jāmotivē.

Lejupielādēt

25.10.2018. Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-191/2018

1. Preču zīmju pārkāpumu lietās, vērtējot sajaukšanas iespēju, par salīdzināmo apzīmējumu ņemams tāds apzīmējums, kādu iespējamais pārkāpējs lietojis komercdarbībā ar preču zīmes pamatfunkciju – atšķirt sava uzņēmuma preces no citu uzņēmumu precēm. Ja uz preces iepakojuma atveidoti vairāki elementi, šo funkciju var pildīt kāds no atsevišķajiem elementiem, kādu šo elementu kombinācija vai visu elementu kombinācija kopā. Tiesai ir jāskaidro, kurš tieši elements vai elementi pilda preču zīmes funkciju uz iespējamā pārkāpēja ražotās preces iepakojuma. 2. Vērtējot, vai pastāv zīmju sajaukšanas iespēja, tiesai jāņem vērā vairāku elementu kopums, tādu kā attiecīgā sabiedrības daļa (patērētāju loks) un patērētāju uzmanības līmenis, agrākās preču zīmes atšķirtspējas līmenis, zīmju līdzības līmenis, preču vai pakalpojumu līdzības līmenis (augsts, vidējs vai zems). Sajaukšanas iespēja jāvērtē visaptveroši, ņemot vērā visus lietā nozīmīgos apstākļus. Tas nozīmē, ka tiesai ne tikai atsevišķi jāsalīdzina zīmes, atsevišķi jāsalīdzina preces (pakalpojumi) un jānosaka attiecīgā sabiedrības daļa un patērētāju uzmanības līmenis, bet arī jāveic kopējais novērtējums, samērojot šos faktorus. Zemāku līdzības pakāpi starp precēm un pakalpojumiem var kompensēt augstāka attiecīgo zīmju līdzības pakāpe, un otrādi. 3. Salīdzinot Latvijā reģistrētu preču zīmi un Latvijā izplatītu preču apzīmējumu, nozīme apzīmējuma kopiespaidā ir strīdus vārdiskā apzīmējuma atveidojumam tādā valodā, kādu saprot Latvijas vidusmēra patērētājs.

Lejupielādēt

12.07.2018. Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-184/2018

Lai atceltu preču zīmes reģistrāciju uz likuma „Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm” 32.panta trešās daļas pamata, jo pēc reģistrācijas preču zīme tās īpašnieka rīcības vai bezdarbības dēļ komercdarbībā kļuvusi par sugasvārdu attiecībā uz preci vai pakalpojumu, kuram tā reģistrēta, tiesai ir skaidri jānosaka, attiecībā uz kuru preču grupu vai veidu apstrīdētā preču zīme ir kļuvusi par sugasvārdu – kādu preču grupu vai veidu tā patērētāju uztverē apzīmē. Galvenais kritērijs apzīmējuma atzīšanai par sugasvārdu ir patērētāju attieksme. Tādēļ tiesai jānosaka attiecīgā sabiedrības daļa (patērētāju loks), attiecībā uz kuru izdarāms vērtējums, un patērētāju uzmanības līmenis.

Likuma „Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm” 32.panta trešās daļas kontekstā atzinums, ka strīdus preču zīme ir kļuvusi par sugasvārdu, nevar tikt pamatots ar pierādījumiem, kas attiecas uz laika posmu pirms preču zīmes reģistrācijas un pēc prasības pieteikuma iesniegšanas. No preču zīmju tiesībām raksturīgā teritorialitātes principa izriet, ka preču zīmju nacionālā reģistrācija attiecas tikai uz šīs valsts teritoriju un patērētājiem. Citu nacionālo valstu spriedumi nevar būt pierādīšanas līdzekļi strīdā par Latvijas Republikā reģistrētas preču zīmes reģistrācijas atcelšanu.

Lejupielādēt

18.12.2018. Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-131/2018

Izņēmuma tiesības uz Latvijas Republikas preču zīmi pilnā apjomā, rodas ar šīs preču zīmes reģistrācijas brīdi (kas sakrīt ar dienu, kad publicēts paziņojums par preču zīmes reģistrāciju), nevis reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas brīdi. Komercdarbībā var lietot arī nereģistrētas preču zīmes, taču to lietotājiem (izņemot plaši pazīstamas preču zīmes) nav izņēmuma tiesību aizliegt citām personām izmantot komercdarbībā identiskus vai sajaucami līdzīgus apzīmējumus.

Galīgā pienākumrīkojuma (tiesiskās aizsardzības līdzekļa, ar kuru tiesa spriedumā uzliek pienākumu atbildētājam veikt noteiktas darbības prasītāja intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma pārtraukšanai vai atturēties no prasītāja intelektuālā īpašuma tiesības pārkāpjošu konkrētu darbību veikšanas) piemērošana ir pamatota šādos gadījumos: 1) pārkāpums tiek turpināts; 2) pārkāpums ir pārtraukts, bet ticami pastāv pārkāpuma atkārtošanās risks; 3) pārkāpums vēl nav noticis, bet preču zīmes īpašnieka izņēmuma tiesības ticami var tikt pārkāptas nākotnē (iespējams pārkāpums).

Lejupielādēt

27.03.2018. Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-120/2018

Jautājums par to, vai saskaņā ar likumu pastāv zīmju sajaukšanas iespēja jeb varbūtība, ir tiesas vērtējuma jautājums, nevis konkrēta fakta pierādīšanas jautājums. Proti, tiesai pašai ir jāizdara zīmju sajaukšanas iespējas visaptverošais vērtējums, tas ir, jānovērtē sajaukšanas iespējamība pēc tiesu judikatūrā nostiprinātiem kritērijiem, nevis jāpārbauda kādi konkrēti pierādījumi – ziņas par esošiem faktiem. Preču zīmju sajaucamās līdzības vērtējumu tiesa nevar nodot citām personām, piemēram, ekspertiem, speciālistiem vai attiecīgās jomas organizācijām.

Preču zīmes plašā pazīstamība ir pierādīšanas jautājums. Vērtējot preču zīmes plašās pazīstamības kritērijus un to nodibināšanai nepieciešamos pierādījumus, tiesas kompetencē ir atzinuma izdarīšana par to, vai kāda konkrēta preču zīme ir plaši pazīstama. Lai noteiktu, vai preču zīme ir plaši pazīstama, papildus likumā paredzētiem kritērijiem izmantojami Parīzes Savienības rūpnieciskā īpašuma aizsardzības asamblejas un Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) Ģenerālās asamblejas 1999.gadā pieņemto „Kopīgo rekomendāciju par plaši pazīstamu zīmju aizsardzības noteikumiem” 2.pantā minētie kritēriji.

Lejupielādēt

28.08.2018. Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-115/2018

1. Preču zīmes reģistrācija piešķir izņēmuma tiesības attiecībā uz tām precēm vai pakalpojumiem, kuriem zīme reģistrēta, neatkarīgi no tā, vai preču zīme faktiski tiek lietota uz minētajām precēm un pakalpojumiem. Savukārt preču zīmes faktiska nelietošana uz precēm un pakalpojumiem var būt pamats patstāvīgam prasījumam par preču zīmes reģistrācijas atcelšanu, ja tiek izpildīti likumā paredzētie nosacījumi. 2. Preču zīmju pārkāpumu lietās, vērtējot zīmju sajaukšanas iespēju, ir salīdzināmas ne tikai preces ar precēm un pakalpojumi ar pakalpojumiem, bet arī preces ar pakalpojumiem, ja pastāv saistība vai līdzība starp precēm un šādu preču pārdošanai paredzētajiem pakalpojumiem. Salīdzinot preces ar pakalpojumiem, preču un pakalpojumu līdzība var radīt sajaukšanas iespēju, ja attiecīgajiem patērētājiem var rasties iespaids, ka preču zīmes īpašnieka preces, kas marķētas ar reģistrēto preču zīmi, un ar strīdus preču zīmi sniegtie trešās personas pakalpojumi nāk no viena un tā paša uzņēmuma vai no ekonomiski saistītiem uzņēmumiem. 3. Sabiedrības nosaukuma (firmas), komercnosaukuma vai tirdzniecības vietas nosaukuma mērķis pats par sevi nav atšķirt preces vai pakalpojumus, bet gan ir identificēt sabiedrību vai apzīmēt komerciālās darbības. Tomēr apzīmējuma izmantošana komercdarbībā saistībā ar precēm vai pakalpojumiem likuma „Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm” 4.panta sestās daļas izpratnē pastāv, ja pārkāpējs izvieto apzīmējumu, kas veido tā sabiedrības nosaukumu, komercnosaukumu vai tirdzniecības vietas nosaukumu, uz tā pārdotajām precēm vai, pat to neizvietojot uz precēm, ja pārkāpējs apzīmējumu izmanto tādā veidā, ka tiek radīta saikne starp šo apzīmējumu un pārkāpēja tirgotajām precēm vai piedāvātajiem pakalpojumiem. 4. Reģistrētas preču zīmes īpašniekam nav pienākuma reģistrēt domēna vārdu, kas ietver tā preču zīmi, taču ir ekskluzīvas tiesības aizliegt citām personām jebkādu savas preču zīmes izmantošanu komercdarbībā, tostarp domēna vārdā, ja šāds lietojums atbilst likuma „Par preču zīmēm un ģeogrāfiskas izcelsmes norādēm” 4.panta sestās daļas pazīmēm.

Lejupielādēt

04.06.2018. Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-103/2018

Preču zīmes īpašniekam ir pamatoti iemesli nepieļaut preču tālāku apriti peļņas nolūkos likuma „Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm” 5.panta trešās daļas izpratnē arī tad, kad preču zīmei identiska vai līdzīga apzīmējuma izmantošana nopietni apdraud preču zīmes reputāciju, gan arī tad, ja tālākpārdevējs rada iespaidu, ka tas un preču zīmes īpašnieks ir ekonomiski saistīti, proti, ka tālākpārdevēja uzņēmums ietilpst šīs preču zīmes īpašnieka izplatīšanas tīklā vai ka starp abiem uzņēmumiem ir īpašas attiecības. Pret preču zīmes tiesību pārkāpumu piemērojamais papildu tiesiskās aizsardzības līdzeklis – iznīcināšana – attiecas uz plašāku preču loku nekā tikai uz kontrafaktām precēm, proti, tas attiecas arī uz citām t.s. pārkāpuma precēm jeb precēm, ar kurām tiek pārkāptas prasītāja preču zīmes tiesības. Lemjot par pārkāpuma preču iznīcināšanu, tiesai ir pienākums ņemt vērā samērīguma principu – proporcionalitāti starp pārkāpuma nopietnumu un piemērojamo tiesiskās aizsardzības līdzekli. Morālā kaitējuma atlīdzība pēc būtības ir nemantiskā kaitējuma atlīdzība, jo tā atlīdzina kaitējumu prasītāja nemantiskajām vērtībām, tostarp prasītāja preču zīmes reputācijai. Reputācija ir atkarīga no patērētāju uztveres, un saskaņā ar Civillikuma 1635.panta trešo daļu morālais kaitējums cietušajam ir jāpierāda. Taču minētais nenozīmē vienīgi pierādījumus par to, ka kaitīgās sekas ir iestājušās kāda konkrēta patērētāja vai patērētāju uztverē, bet gan tādu pierādījumu kopumu, kas, novērtēti saskaņā ar Civilprocesa likumā nostiprinātajiem pierādījumu vērtēšanas noteikumiem, līdz pietiekamas ticamības pakāpei rada tiesai pārliecību par reputācijas samazinājumu patērētāju uztverē.

Lejupielādēt

14.07.2017. Civillietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKC-935/2017

Lejupielādēt

28.12.2017. Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-337/2017

Lejupielādēt

11.10.2016. Civillietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKC-1401/2016

Lai tiesai būtu pamats konstatēt konkrētajā laikā notikušu prasītāja patenta tiesību pārkāpumu, tam prasības pieteikumā ir jābūt konkretizētam – jābūt aprakstītām darbībām, kas veido pārkāpumu, proti, kur, kad, kādas darbības izdarītas, kā arī jābūt motīviem par to, kādēļ šādas darbības kvalificējamas kā patenta tiesību pārkāpums.

Lejupielādēt

01.12.2016. Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-103/2016

Lejupielādēt

31.05.2016. Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-19/2016

Preču zīmes īpašnieks nedrīkst izvairīties no likuma “Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm” 23. pantā noteiktā pienākuma izmantot reģistrēto zīmi, atsaucoties uz citas līdzīgas atsevišķi reģistrētas zīmes lietošanu. Forma, kādā preču zīme ir izmantota, var atšķirties no formas, kādā šī preču zīme reģistrēta, vienīgi ar elementiem, kuri nemaina šīs reģistrētās preču zīmes atšķirtspēju.

Lejupielādēt

09.12.2015. Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-96/2015

Pēc dienas, kad beidzas direktīvas ieviešanai noteiktais termiņš, dalībvalsts tiesību sistēmā novēloti ieviesta direktīva ir netieši iedarbīga, tostarp arī lietās, kurās nacionālās tiesas izskata strīdus starp divām privātpersonām tādā tiesību jautājumā, kas ietilpst Eiropas Savienības tiesību piemērošanas jomā.

Lejupielādēt

10.12.2014. Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-175/2014

Patentpilnvarotā sniegto juridiskās palīdzības pakalpojumu nevar kvalificēt kā advokāta palīdzību Civilprocesa likuma 33.panta trešās daļas 1.punkta un 44.panta pirmās daļas 1.punkta izpratnē, jo tā pastāv tikai tad, ja pakalpojuma sniegšanu nodrošina advokāts (zvērināts advokāts vai zvērināta advokāta palīgs).

Lejupielādēt

20.04.2011. Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-175/2011

1. Attiecībā uz strīdu starp privātpersonām direktīva pati par sevi nevar radīt pienākumu attiecībā uz privātpersonām, un līdz ar to uz to nevar atsaukties, vēršoties pret privātpersonām. Visos gadījumos, kad direktīvas noteikumi pēc to satura ir bez nosacījumiem un pietiekami precīzi, privātpersonām ir tiesības uz tiem atsaukties valsts tiesās prasībās pret valsti, ja tā nav transponējusi direktīvu noteiktajā termiņā valsts tiesībās vai arī ja tā ir veikusi nepareizu transpozīciju, kas tādējādi izslēdz direktīvas piemērošanu horizontālajās attiecībās. 2. Nacionālo tiesu pienākums ir interpretēt nacionālās tiesības atbilstoši direktīvām, taču kā tas izriet no Eiropas Savienības Tiesas judikatūras, valsts tiesai, kurai ir jāiztiesā prāva tikai starp privātpersonām, līdzko tai ir jāpiemēro valsts tiesību normas, kas ir pieņemtas, lai transponētu pienākumus, ko paredz direktīva, ir jāņem vērā valsts tiesību normu kopums un tas ir jāinterpretē, cik vien iespējams, direktīvas teksta un mērķa kontekstā, lai nonāktu pie risinājuma, kas atbilst direktīvas mērķim. No minētās atziņas izriet, ka nacionālo tiesību normu interpretācija atbilstoši direktīvas mērķim ir veicama, ja direktīvas pārņemšana valsts tiesībās nav notikusi atbilstoši direktīvā izvirzītajam mērķim. 3. Valsts tiesas pienākuma ņemt vērā direktīvas saturu, interpretējot attiecīgās valsts tiesību normas, robežas nosaka vispārējie tiesību principi, īpaši tiesiskās drošības princips un atpakaļejoša spēka aizlieguma princips, un minētais pienākums nevar būt pamats valsts tiesību contra legem interpretācijai.

Lejupielādēt

27.04.2011. Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-131/2011

1. Izšķirot jautājumu par ārvalsts likumu piemērošanu, tiesai vispirms ir nepieciešams noteikt izskatāmās prasības priekšmetu. 2. Tiesa nedrīkstēja interpretēt ārvalsts likumu ar Civillikuma 1415.panta palīdzību, jo tas ir pretrunā ar valsts tiesību sistēmas integritāti un suverenitāti.

Lejupielādēt

06.09.2006. Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-458/2006

Latvijas Republikas Patentu valdes Apelācijas padomes lēmums, kurš pārsūdzēts un nav stājies spēkā, nevar būt par pierādījumu, izskatot prasību par preču zīmes reģistrācijas atzīšanu par spēkā neesošu (Civilprocesa likuma 95.pants).

Lejupielādēt

24.09.2003. Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-412/2003

Lejupielādēt

19.06.2002. Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-384/2002

Lejupielādēt

19.12.2001. Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-613/2001

Lejupielādēt

09.05.2001. Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-239/2001

Lejupielādēt

28.03.2001. Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-155/2001

Lejupielādēt

31.01.2001. Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-33/2001

Lejupielādēt

10.01.2001. Civillietu departamenta lēmums lietā Nr. SKC-25/2001

Lejupielādēt

10.01.2001. Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-20/2001

Lejupielādēt

27.09.2000. Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-407/2000

Lejupielādēt

03.03.1999. Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-136/1999

Lejupielādēt

21.07.1998. Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-41/1998

Lejupielādēt

22.10.1997. Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-372/1997

Lejupielādēt

Tiesu prakse

Rūpnieciskā īpašuma tiesības